Vai jūs zināt vertikālo virpu veidus un stiprināšanas metodes?

CNC vertikālā virpa ir augstas precizitātes un augstas efektivitātes metālapstrādes iekārta. To parasti izmanto, lai apstrādātu sarežģītas konstrukcijas daļas, piemēram, zobratus, vītnes, rumbas utt. Tam ir augsta apstrādes precizitāte un augsta ražošanas efektivitāte. Virpas fiksācijas metode ir tieši saistīta ar virpas stabilitāti un apstrādes precizitāti.
CNC vertikālajām virpām parasti ir trīs fiksācijas metodes, proti, plākšņu nostiprināšana, cietā sēdekļa nostiprināšana un mīksta sēdekļa stiprināšana. Tie ir ieviesti zemāk:
1. Plākšņu fiksācija: Plākšņu fiksācija izmanto atbalsta plāksnes saskares virsmu starp sagatavi un darbgaldu, lai nostiprinātu apstrādājamo priekšmetu. Apstrādājamā detaļa ir piestiprināta pie atbalsta plāksnes. Atbalsta plāksne tiek fiksēta mašīnas pamatnes spraugā, un pēc tam tiek apstrādāta sagatave. Plākšņu fiksācija ir piemērota vidēju un lielu sagatavju apstrādei. Tās priekšrocības ir stingra fiksācija un stabila apstrāde. Tomēr trūkums ir tāds, ka tas aizņem lielu apstrādes vietu un prasa augstu darbgalda stingrību.
2. Cietā sēdekļa fiksācija: Cietā sēdekļa fiksācija attiecas uz cieta sēdekļa izmantošanu, lai nostiprinātu sagatavi CNC vertikālajā virpā. Viena puse ir gulta, bet otra puse ir cietais sēdeklis. Apstrādes laikā sagatave tiek nospiesta instrumenta stūra daļā, un sagataves uzstādīšanas kļūda tiek saskaņota ar kompensācijas ierīci uz darbagalda. Fiksācijas efekts ir labs, un apstrādes precizitāte ir augsta.
3. Mīkstā sēdekļa fiksācija: Mīkstā sēdekļa fiksācija izmanto mīkstu sēdekli, lai saspiestu sagatavi CNC vertikālajā virpā. Mīkstais sēdeklis var izkliedēt spriedzi uz apstrādājamo priekšmetu, tādējādi nodrošinot apstrādes precizitāti. Tā kā mīkstajam sēdeklim ir bufera efekts, tas var samazināt apstrādājamās detaļas virsmas bojājumus un ir piemērots tādu sagatavju apstrādei, kurām ir augsts virsmas raupjums un sarežģītas formas. Mīkstās sēdekļa fiksācijas trūkums ir tāds, ka fiksācijas spēks ir ļoti mazs un to nevar izmantot smagi noslogotu sagatavju apstrādei.
Katrai no trim iepriekš minētajām stiprināšanas metodēm ir savas priekšrocības un trūkumi praktiskajā pielietojumā. Atbilstošu fiksācijas metodi var izvēlēties atbilstoši sagataves izmēram, formai un apstrādes prasībām. Neatkarīgi no tā, kāda stiprinājuma metode tiek izmantota, apstrādes laikā jāpievērš uzmanība virpas un sagataves stabilitātei.